Instagram

Atēnas dienasgrāmata attēlos: http://instagram.com/melnbaltalapsa

Sociālā vide

Sociālā vide
Domas 14o zīmēs

svētdiena, 2014. gada 17. augusts

Augusta piezīmes. Par Igauņiem, kuriem vilki ir ''Metsatöll''.

Pēc negulētas nakts atkal ir atvērušās čakras, kas ļauj auzu pārslu cepumus grauzt bez skaņas un 3in1 iedarbojas kā Placebo efekts.
Auksta saule kavējas uz loga rūtīm un manās krūtīs.

Interesanti, ka viņi kā Personības, kuru Tu redzi un baudi ik katru savas dzīves dienu, ir gluži un teju vai perfektas. Izcilas. Apbrīnojamas. Bet kā cilvēki.. [šeit vieta būtu lamāšanās vārdam, taču Mārīte jau tādus izteikumus publiski nelieto.. Vismaz cenšas.]
Teiksim tā, kā cilvēki - pilnīgi nekādi. Nav raduši būt aitu barā, pelēcībā un savu sapņu nepiepildīšanā, bet to apzinīgi dara.
Tik tālu no cilvēcības, cilvēciskā truluma un stulbuma, bet tāpat sagrābj rokas kādu daļu no šīm īpašībām.
Personas svarīgumu, nevis cilvēka iedomāto tiešumu, lūdzu.

Nejaušās satikšanās ir atkal tās labākās satikšanās. Dzirksteļo acis. Smaida acis. Kvēlo seja.
''Nekad vēl nebiju redzējis tādu skaistuli'' - tas par tiem iereibušajiem indivīdiem vai mani, kas smaida tā, it kā Pasaule būtu notupusies uz ceļgaliem manā priekšā un pateikusi, ka esmu uzvarējusi?
Tobrīd, braucot uz savas mīļākās grupas koncertu brīvdabā, tobrīd, braucot uz nakts darbu un ar iemīļotāko cilvēku pie kreisā pleca, tajā brīdī es jutos kaut ko uzvarējusi..
Laimīga un ar zīdpapīru ap plaukstām, nevis striķiem un virvēm.

Metsatöll bija labi. ^^

Pagaidām,
Mārīte

trešdiena, 2014. gada 16. jūlijs

Jūlija piezīmes. Par kosmosu un tēmu, kas nav bezjēdzīga.

Ir brīva diena pēc negulētas nakts.
Nav krāsas priekš grīdas. Nav krāsas priekš sienām. Un sevis.. Ir tikai nokrāsas. Pelēkas.
Ir atkal izmestas laukā no dzīvokļa lietas, kas aizņem tikai vietu tā arī netiekot lietotas. Un šoreiz pat nav runa par apģērbu..
Svece pie kreisās rokas. Turpat arī tējas krūze.
Bohēma viennozīmīgi ir ielauzusies iekš manas sirds, dvēseles un dzīvokļa.
Austrumnieciskie spilveni un austrumnieciskās segas ir izmētātas pa visu brīvo telpu. Tā es dzīvoju.
Tā. Un ne savādāk. Brīvi.

Un šodien es dzīvoju pie atvērtiem logiem. Snaužu uz palodzēm ar grāmatu rokās un elpoju brīvības gaisu. Debesis jau strauji sārtojas. Gaidāms saules noriets. Tu taču zini, cik svarīgi mani ir tos vērot un sagaidīt..

Un nav labākas sajūtas kā tikko nopirkto, plaukstās līdzpaņemto grāmatu atvērt pirmo reizi un sākt to lasīt. Lapu pa lapai, līdz beigas jau ir pavisam tuvu. Pietuvoties beigām.
Geimena jaunais gara darbs - ''Okeāns ielas galā'' - mans favorītdarbs.

Vakar/šodien pāri divpadsmitiem naktī un es viena pati uz ielas. Garās darba stundas un dzīve ievelk savos tīklos. Tuvumā vien pievilcīgie taksisti AirBaltic pievilcīgajos uzvalkos.
Nakts ir manas mājas. Nakts cilvēki ir mani draugi dvēselei.

Nevarētu teikt, ka vakardiena nebija laba. Tā bija laba. Interesanta. To labu, interesantu un daudzsološu padarīja cilvēki ar kuriem biju kopā. Tie, kurus satiec vienu reizi, ar cerību, ka šīs reizes atkārtosies. Tie cilvēki ar kuriem saruna vedas no pusvārda un acis dzirkstī. Liesmas. Ugunis. Zvaigznes. Pilnīgs un galīgi nemateriāls kosmoss!
Jā, vakardienai, tāpat kā citām vakardienām piemīt īpaša noskaņa, kas nav raksturīga šodienai. Viennozīmīgi, nebūs piemītoša rītdienai.

Sapņoju par par bultām - stilizētām, tribālām un reālistiskām.

Nokāpšu no palodzes un apgulšos uz grīdas, jo visām manām domām ir jābūt piezemētām,

Mārīte.



pirmdiena, 2014. gada 14. jūlijs