Instagram

Atēnas dienasgrāmata attēlos: http://instagram.com/melnbaltalapsa

Sociālā vide

Sociālā vide
Domas 14o zīmēs

trešdiena, 2014. gada 16. jūlijs

Jūlija piezīmes. Par kosmosu un tēmu, kas nav bezjēdzīga.

Ir brīva diena pēc negulētas nakts.
Nav krāsas priekš grīdas. Nav krāsas priekš sienām. Un sevis.. Ir tikai nokrāsas. Pelēkas.
Ir atkal izmestas laukā no dzīvokļa lietas, kas aizņem tikai vietu tā arī netiekot lietotas. Un šoreiz pat nav runa par apģērbu..
Svece pie kreisās rokas. Turpat arī tējas krūze.
Bohēma viennozīmīgi ir ielauzusies iekš manas sirds, dvēseles un dzīvokļa.
Austrumnieciskie spilveni un austrumnieciskās segas ir izmētātas pa visu brīvo telpu. Tā es dzīvoju.
Tā. Un ne savādāk. Brīvi.

Un šodien es dzīvoju pie atvērtiem logiem. Snaužu uz palodzēm ar grāmatu rokās un elpoju brīvības gaisu. Debesis jau strauji sārtojas. Gaidāms saules noriets. Tu taču zini, cik svarīgi mani ir tos vērot un sagaidīt..

Un nav labākas sajūtas kā tikko nopirkto, plaukstās līdzpaņemto grāmatu atvērt pirmo reizi un sākt to lasīt. Lapu pa lapai, līdz beigas jau ir pavisam tuvu. Pietuvoties beigām.
Geimena jaunais gara darbs - ''Okeāns ielas galā'' - mans favorītdarbs.

Vakar/šodien pāri divpadsmitiem naktī un es viena pati uz ielas. Garās darba stundas un dzīve ievelk savos tīklos. Tuvumā vien pievilcīgie taksisti AirBaltic pievilcīgajos uzvalkos.
Nakts ir manas mājas. Nakts cilvēki ir mani draugi dvēselei.

Nevarētu teikt, ka vakardiena nebija laba. Tā bija laba. Interesanta. To labu, interesantu un daudzsološu padarīja cilvēki ar kuriem biju kopā. Tie, kurus satiec vienu reizi, ar cerību, ka šīs reizes atkārtosies. Tie cilvēki ar kuriem saruna vedas no pusvārda un acis dzirkstī. Liesmas. Ugunis. Zvaigznes. Pilnīgs un galīgi nemateriāls kosmoss!
Jā, vakardienai, tāpat kā citām vakardienām piemīt īpaša noskaņa, kas nav raksturīga šodienai. Viennozīmīgi, nebūs piemītoša rītdienai.

Sapņoju par par bultām - stilizētām, tribālām un reālistiskām.

Nokāpšu no palodzes un apgulšos uz grīdas, jo visām manām domām ir jābūt piezemētām,

Mārīte.



pirmdiena, 2014. gada 14. jūlijs

trešdiena, 2014. gada 9. jūlijs

Jūlija piezīmes. Par grāmatām un pērkamām sajūtām.

Atkal uzbrūk tā skaistā, neaprakstāmā sajūta, kad ieej vietā, kur dzīvo pērkamās grāmatas. Uzkavējies nepieklājīgi ilgāk kā parasti mēdz. Sāc slidināt pirkstu galus pār iepakotajām, neiepakotajām, mazliet saburzītajām un dažādajām mugurām. Katrai savs uzraksts. Savs stāsts. Savs piedzīvojums, kurā ievilina arī Tevi. Spēt ielūkoties tās sejā un izlasīt to galveno domu jau no skata vien.

Māksla notvert īsto, pareizo mirkli.
Māksla dzīvot sarežģījot to pašu, pašu vienkāršāko - dzīvi.

Ak, jā un ņēmu vienu grāmatu nopirku. Vienu grāmatu aiznesu sev līdzi. Atplēsu no caurspīdīgā iepakojuma un ķēros klāt lasīšanai - ''Polonēze sarkanā'' guļ man klēpī, kamēr Milda no saviem augstumiem smaida.
Saule dedzina laukā visas skumjas. Visas skumjas izdedzina, atstājot smaidu.
Nogurušu smaidu.

Pēdējā laikā notiek tik daudz.. Tik daudz dzīves un dzīvošanas. Tikai laiks ir jēdziens, kuram es nekādi netieku līdzi. Par ātru vai par vēlu..

Vēl un joprojām nostājos starp diviem cilvēkiem, kuriem ir vienādi vārdi un ievēlos vēlēšanos.
Vācu putnu spalvas, lai izveidotu indiāņu galvas rotu.
Iededzu sveces, līdz ko ieeju dzīvoklī un esmu nolikusi somu uz gultas malas.
Dzeru tēju katrā izdevīgā brīdī.
Un iemīlos. Vēl un vēl..