Instagram

Atēnas dienasgrāmata attēlos: http://instagram.com/melnbaltalapsa

Sociālā vide

Sociālā vide
Domas 14o zīmēs

otrdiena, 2014. gada 8. aprīlis

Aprīļa piezīmes. Nepazīstama..

Dzeltena gaisma.. Sarkana gaisma.. Klusums. Miers. Atelpa. Brīdis nostaļģijas. Aizmirstu atmiņu uzplūdums. Dzeltena gaisma.. Sarkana gaisma.. Vēl joprojām ir tikai klusums.

Viņa ir nepazīstama. Stāv tur gluži viena starp tiem n'tajiem, nepazīstamajiem cilvēkiem. Pūlī, sabiedrībā, bet tāpat gluži viena pati. Neviena nepazīta. Neviena skatiena neapbērta.

Pazīstama sajūta. Tik ļoti zināma sajūta, ka smeldz kaut kur pie sirds.
Es novēršos. Iekožos siera kūkā, kas uz baltā papīra šķīvīša man pretī. Omulīga šī kafejnīca kur esmu piestājusi pabrokastot. Cenšos nepievērst savu uzmanību cilvēcei. Nesekmīgi cenšos nepievērt savu uzmanību cilvēcei -  sirma kundze ar četriem speķa raušiem, maisa ar koka irbulīti kafiju. Melnu kafiju. Es novēršos.

Līst. Jo līst atkal. Līst un cilvēce ir tik aizņemta ar domām par lietu, kas skādē viņu matiem, sejai, kas noklāta kosmētikas kārtām, maksimums divām. Aizņemta ar domām par savām problēmām.

Narcises. Viņas  - nepazīstamās Viņas - stīvajās, no agrā pavasara vēja skartajās plaukstās, ir narcises. Dzeltenas saules. Optimisma kātiņi. Cieši sakniebtas sniegbaltajos pirkstos, kuros nemirgo gredzeni. Hmm, savādi. Man gredzeni pirkstos ir vēl pirms dekoratīvās kosmētikas uz sejas. Pirms ķemmes matos. 
Smarža, droši vien, ka reibina. Iesitas deniņos un turpina lēni, lēni jo lēni pulsēt, vai ne?

Novēršos.
Vēroju kā gar automašīnas stiklu sitas lietus lāses. Jau otrā diena, kad līst lietus. Vakar arī lija.
Vakar..
Vakar Viņš atbrauca cauri slapjš. Lietus lāsītes no velosipēda un viņa pusgarajiem matiem krita uz austrumnieciskā paklāja un es nespēju apvaldīt smaidu. Un šis Viņa smaids laupīja man sirdsmieru. Skaistums, kas ierokas dziļi pie dvēseles un paliek tur elpot.
Viņš ir pelnījis zaļo gaismu.
Ne sarkanu, ne dzeltenu gaismu, bet tieši zaļu. To, kura teic, ka drīkst doties. Iet. Aiziet. Aizlavīties.

Esmu izslēgta no spēles līdz mēneša beigām. Savāds aprīlis.
Kaudze ar papīriem, zālēm un aukstumu.


Pagaidām. Un ar apslāpētu mirdzumu.
^^

sestdiena, 2014. gada 5. aprīlis

''Vai tas tiešām biju es? Visus šos gadus? Visas dienas? Šīs dienas pirms šodienas? Vakar? Vai tas tiešām viss biju es?'' - jautājumi, ko cilvēks var uzdot sev pēc kaut kā piedzīvošanas. Ceļojuma. Citas kultūrvides baudīšanas. Kāda otra cilvēka sastapšanas, kas spējīgs ar savu Personību izdzēst visu iepriekšējo. Pēc kādas traumas piedzīvošanas - cilvēciskā vai garīgā ķermeņa salaušanas.
Izdzīvošanas.

Ne vienu reizi vien, taču šķiet, ka tieši ar šodienu sāksies jauna dzīve, vai ne tā? Jauna dzīve šodienā no kuras vakardienas paliekās nebūs absolūti nekā jūtama. Pilnīgi un galīgi jauns sākums jaunā šodienā.
Atvērt acis un uzlūkot Pasauli no sākumpunkta skatījuma.

Tā nu ir sanācis, ka esmu iedzīvojusies savainotā kreisās puses devītajā ribā. Tā nu ir sanācis, ka man ir noteikts miera režīms. Visvairāk kaitina tas, ka nevaru doties fitnesa treniņos. Nevaru skriet. Nevaru lēkāt. Nevaru piemesties pie zemes. Un vispār, Pasaule šķiet apgriezt augšpēdus, man paliekot kaut kur ārpusē.
Ir zāles un ir plāksteri. Un ārstniecības iestādes. Un ārsti. Un pacienti. Un rentgeni.
Un mani soļi - lēni, lēni. Lēni pretī katrai nākamajai dienai.
Es parasti esmu steidzīga savos soļos, tamdēļ tagad man jāizvērtē ik viss uz soļa - katra nākamā.

Nīkstu dzīvoklī ar '8 Simple Rules' skatīšanos. Multi sula. Svetlana. Pustumsa. Puškins.